Trešajā dienā mūsu spēki bija krietni izsīkuši, un mēs nolēmām vienkārši pavizināties gar piekrasti, nedaudz iebraucot kalnos un atgriežoties pa asfaltu. Problēma tāda, ka Kiprā “nedaudz kalnos” nemēdz būt – atliek vien pabraukt nožēlojamus 5-10 km prom no krasta, un augstuma kāpumi kļūst visnotaļ draudīgi. Saša sākumā iezīmēja maršrutu tālāk, bet es viņam uzreiz paziņoju: “nāc pie prāta, vecais”. Un pareizi vien darīju.
Spēka šajā dienā acīmredzami trūka, pedāļus minām ar grūtībām. Sākumā metāmies augšup pa gruntsceļiem, bet ātri vien pārdomājām – tik stāvas nogāzes, ka augšup tu ej, bet lejup braukt ir bail, tāpēc arī ej. Un mēs taču tomēr esam riteņbraucēji.
Saška tomēr reizi noriskēja nobraukt, lai gan ne pa akmeņiem, bet pa zāli
Pa ceļam trāpījās gatavi un garšīgi lokvati, kas ir kaut kas pa vidu starp plūmi un aprikozi, bet pēc formas – kā mazs bumbieris. Nedaudz savelk muti, bet kopumā lieliski. Visapkārt arī bezgalīgi citrusaugu dārzi. Tiesa, jābūt uzmanīgiem – daži mandarīni bija hibridizējušies ar citroniem un pēc garšas bija neiespējami skābi, pat pusītes apēšana bija vesels varoņdarbs. Atceļā uzgājām pat banānus, lai gan vēlāk mums pastāstīja, ka it kā vairs nav sezona. Banāni bija nelieli, ļoti saldi un diezgan aromātiski. Es gan neesmu liels banānu cienītājs, bet tieši no koka noplūkts auglis ir smaržīgs un patīkams!
Braucām mēs, braucām, un beidzot nonācām pat līdz turku anklāvam Kokina. Lieta tāda, ka turku daļa ir ne tikai Kipras ziemeļaustrumos, bet arī citviet ir nelieli gabaliņi. Droši vien nav diez ko jautri dzīvot uz tāda maza raga (skat. foto augstāk) citas valsts ielenkumā, turklāt, ja pats esi vēl arī neatzīts. Pašā anklāvā iekļūt nemēģinājām, un droši vien tūristus tur arī nelaistu.
Vietām braucām gar vecu ūdensvadu, kas izskatās kā šaura betona rene, kura vijas gar kalniem plus mīnus vienā augstumā. Dīvaini, ka atšķirībā no, piemēram, Parenzanas dzelzceļa Horvātijā, tūrisma ceļvežos vai norādēs tas nebija nekur minēts vai izreklamēts.
Kalniņi ir stāvi
Ribakovs ir brutāls
Kādā no dārziem atradām senu saplēstu atzveltnes krēslu, bet nenormāli ērtu.
Ļoti patīkami ir pirkstos saburzīt citrona lapiņu, aromāts iekļūst pašos esības dziļumos, modinot dusošos dzīvnieciskos instinktus. Bet manējie nesnauž, tāpēc vētrainā reakcija uzreiz ir sejā.
Vietām ceļi ir interesanti – lūk, šis, piemēram, no betona
Bet šis – no zariem un zāles
Nobizinājušies pusi dienas un iztērējuši visus spēkus, mēs tomēr nolēmām aizlaist līdz Polisai cerībā, ka sadabūsim tur pareizo gāzi mūsu deglim. Tas mums neizdevās, un mēs nolēmām nopirkt vietējo degli un gāzi a la “izbrauciens uz pikniku”. Vispār jebkurā veikalā pārdod gāzi tādam aparātam, kur balons ir vienreiz jāpārdur un to vairs nevar noņemt, bet mūsu uzskrūvējamajam Coleman to nekur nevar nopirkt. Bēdiņa!
Mūsu kaujas spars bija nedaudz noplacis. Lieta tāda, ka nākamajā dienā mums bija kaut kādā veidā jānokļūst līdz Pedulas ciematam. Un lai gan tas no mūsu Aija Marinas atrodas tikai 60-70 km attālumā, šie 60 kilometri, spriežot pēc Google Maps, ir ar 3,5 km augstuma kāpumu!
Par laimi, gpsies.com prognozēja daudz reālākus 2,5 km, kas tik un tā ir ārprātīgi daudz. Es mēģināju noīrēt mašīnu, pārprasot katram pretimnācējam, lai mūs aizmet vismaz uz pirmo kilometru (tie ir 30 km no apartamentiem). Vienīgais, kurš piekrita, paprasīja kaut kādus neticamus 120 eiro. Parunājuši no sirds ar savu skopuli, mēs nolēmām iet uz principu un iztikt ar saviem spēkiem. Veči mēs esam vai kas, galu galā!
